Sāpīgi jeb RIP

Sasitu savu vienu no mīļākajām, dāvinātajām krūzēm. Gribēju izmazgāt, bet, kaut kā skrienot uz autobusu, izslīdēja no rokām ... un sašķīda pret flīzēto grīdu :/ Nu nekas... dzīve turpinās - ceru, ka uz laimi? :D

Basām kājām

Ziniet, nezinu kāpēc, bet man šodien sagribējās pa mājām pastaigāt basām kājām. Varbūt tādēļ, lai atcerētos tālās bērnības dienas, kad ar draugiem skraidīju ārā?

Pamodināja...

Atkal pamodos no telefona zvana. Ar vienu aci skatījos telefona virzienā... hm, kaut kāds nepazīstams numurs, bet kaut kur redzēts. Pacēlu. Bet tur tētis: "Labrīt, dēla!..." un tā tālāk... no vienas puses jauki. Bet no otras- viņš tik pat kā par mani nepainteresējas, ja nu vienīgi tajos gadījumos, kad pats ir Rīgā. Jau labu laiku no mammas dzīvo atsevišķi. Mja... lai cik sāpīgs šis fakts nebūtu, bet esmu jau ar to visu samierinājies.

Labi, laikam jāiet nedaudz noskaloties, varbūt dušā ielīst, paēst un tad štukošu, ko tālāk sadarīt. Nez, vajadzētu vēl līdz Siguldai varbūt aizbraukt- apavus ziemai kādus vajag noskatīt. Savādāk šitie, ar kuriem patlaban staigāju, tādi cauri palikuši, ka kājas slapjas, pa slapjumu brienot. Pats brīnos - it kā apavi labi, bet kaut kādā veidā zoles cauras :P