Par pazudušo dēlu

Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: “Tēvs, dod man to mantas daļu, kas man pienākas.” Un viņš sadalīja tiem mantu. Pēc dažām dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālām zemēm un tur izšķērdēja savu mantu, izlaidīgi dzīvodams. Bet, kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads, un viņš sāka ciest trūkumu. Viņš aizgāja un apmetās pie kāda šīs zemes iedzīvotāja, un tas viņu sūtīja savā tīrumā ganīt cūkas. Un viņš ilgojās remdināt izsalkumu ar pākstīm, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva.

Tad apdomājies viņš sacīja: “Cik daudziem mana tēva algādžiem ir maizes papilnam, bet es te mirstu badā! Es celšos, iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi un vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!” Un piecēlies viņš gāja pie sava tēva.
Bet, kad viņš vēl bija tālu, to ieraudzīja viņa tēvs un iežēlojās, un, izsteidzies pretī, krita viņam ap kaklu un viņu noskūpstīja. Bet dēls viņam sacīja: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.” Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: “Steigšus atnesiet vislabākās drēbes un apģērbiet viņu, uzvelciet viņam rokā gredzenu un kājās sandales! Atvediet nobarotu teļu un nokaujiet, un mēs ēdīsim un dzīrosim, jo šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.” Un viņi sāka līksmoties.

/Lk 15, 11-24/

...bez manis nav neviena

[...]lai no saules lēkta līdz rietam būtu zināms, ka bez manis nav neviena. Es esmu Kungs, un cita nav.

(Jes. 45:6)
via

Tukšību tukšība un viss ir tukšība

“Tukšību tukšība,” saka Mācību teicējs, “tukšību tukšība un viss ir tukšība.” Kāds labums ir cilvēkam no visa viņa darba, ko viņš strādā zem saules? Paaudze aiziet, un paaudze atnāk, bet zeme pastāv uz mūžiem. Saule lec, un saule noriet un steidzas uz savu vietu, un atkal tur uzlec. Vējš riņķo uz dienvidiem un griežas uz ziemeļiem, visu appūš visapkārt un atkal atgriežas savos virpuļu ceļos. Visas upes dodas uz jūru, bet jūra nepārplūst; uz vietu, no kurienes izplūdušas, upes atkal turp atgriežas savā plūdumā.

Visas lietas ir smagas; cilvēks nespēj tās izskaidrot vārdos. Aci nepabaro redzēšana, nedz ausi piepilda dzirdēšana. Tas, kas bija, ir tas, kas vēl būs. Tas, kas ir noticis, ir tas, kam vēl jānotiek: nekā zem saules nav jauna. Ja par kādu lietu tiek sacīts: “Lūk, tas ir jaunums,” – tad tā jau ir bijusi mūžos, kas bija pirms mums. Nav atmiņu par bijušajiem, un arī par tiem, kas būs vēlāk, nepaliks piemiņa to vidū, kuri būs vēl pēc tam.

No Mācību teicēja grāmatas (Māc 1, 2-11)

Svētā gara dāvana

Un, lūk, mēs esam saņēmuši nevis pasaules garu, bet Garu, kas ir no Dieva, lai mēs saprastu, ko Dievs mums ir dāvājis. Un mēs to sludinām nevis mācītos cilvēka gudrības vārdos, bet gan tā, kā Gars to māca, izskaidrodami garīgās lietas tiem, kas ir garīgi.

(1 Kor 2, 12-13)