“Tukšību tukšība,” saka Mācību teicējs, “tukšību tukšība un viss ir tukšība.” Kāds labums ir cilvēkam no visa viņa darba, ko viņš strādā zem saules? Paaudze aiziet, un paaudze atnāk, bet zeme pastāv uz mūžiem. Saule lec, un saule noriet un steidzas uz savu vietu, un atkal tur uzlec. Vējš riņķo uz dienvidiem un griežas uz ziemeļiem, visu appūš visapkārt un atkal atgriežas savos virpuļu ceļos. Visas upes dodas uz jūru, bet jūra nepārplūst; uz vietu, no kurienes izplūdušas, upes atkal turp atgriežas savā plūdumā.
Visas lietas ir smagas; cilvēks nespēj tās izskaidrot vārdos. Aci nepabaro redzēšana, nedz ausi piepilda dzirdēšana. Tas, kas bija, ir tas, kas vēl būs. Tas, kas ir noticis, ir tas, kam vēl jānotiek: nekā zem saules nav jauna. Ja par kādu lietu tiek sacīts: “Lūk, tas ir jaunums,” – tad tā jau ir bijusi mūžos, kas bija pirms mums. Nav atmiņu par bijušajiem, un arī par tiem, kas būs vēlāk, nepaliks piemiņa to vidū, kuri būs vēl pēc tam.
No Mācību teicēja grāmatas (Māc 1, 2-11)
